Sveicināti visi, kas nolēmuši palasīt manu blogu, jeb latviski sakot - publisko dienasgrāmatu. Nolēmu to rakstīt tāpēc, ka manā dzīvē šobrīd notiekošais ir izraisījis ārkārtīgu interesi kolēģos, rados un draugos. Un interesi izraisījušais fakts ir tāds, ka - ES MĀCOS AUTOSKOLĀ!!! Tas apkārtējiem, nupat ir karstākais dienas kārtības temats, ko apriest pie pēcpusdienas kafijas. Lai neizjauktu lietu kārtību sākšu par visu pēc kārtas.

Lielākā daļa pat netic, ka man nav tiesību. Un tas patiešām ir jocīgs fakts ņemot vērā to, cik ķerta esmu attiecībā uz amerikāņu autiņiem. Bet tāds nu ir fakts. Kautkā dzīvē līdz šim sanācis, ka sākumā dēļ vienas jaunības stulbumā piedzīvotas avārijas (paldies Dievam ar laimīgām beigām), vēlāk tādēļ, ka vienmēr pa rokai bija šoferītis, tiesību man joprojām nav. Bet dzīve jau tāpēc ir interesanta, ka tās piedāvātais scenārijs parasti atšķiras no mūsējā. Pēc viena "neliela" ģimenes skandāliņa sapratu, ka esmu sasodīti atkarīga jautājumā, kas saistīts ar nokļūšanu kautkur, kur neiet sabiedriskais transports. Un tas, ka viena pat nekur aizbraukt nevaru - tas bija pēdējais piliens.

Galvā atausa tas, ka daudzreiz biju jokojot teikusi, ka sajūgs ir kautkāds nedamācījušos inženieru izgudrojums un, ka tiesības likšu tikai tad, kad Latvijā tās varēs nokārtot atbilstoši 21. gadsimtam - uz automāta. Sapratu, ka ja negribu likt tiesības kopā ar dēlu - tad šis ir pēdējais brīdis, kad kļūt neatkarīgai attiecībā uz auto vadīšanu.

Tā nu nepagāja i ne pāris nedēļas, kā trīcošām kājām stāvēju pie autoskolas biroja durvīm un domāju - nu gan man ir gals klāt - varbūt labāk tomēr ņemt kājas pār pleciem?

Taču gals ne tuvu nebija klāt, tas izrādījās tikai daudzsēriju piedzīvojumu seriāla sākums, kam sēriju skaits pagaidām ir nezināms.